Un meži, lielie meži! Meži, kuriem nav ne sākuma, ne gala. Tajos ir tik tumšs un tik baigi. Kas zina, kas var pateikt, cik gadu simteņu es pa tiem esmu klejojis? Klejojis kā bailīgs, iebiedēts radījums, kuram katrs mazākais troksnītis rada bailes un kurš trīc no paša ēnas. Mani nervi pastāvīgi bija saspringti, es vienmēr biju gatavs bēgt, lai izvairītos no briesmām, kuras uz mani glūnēja ik uz soļa, jo es taču biju pilnīgi neaizsargāts un viegli pieejams laupījums visiem tiem briesmoņiem, kas mita šais mežos. Tāpēc es arī dzīvoju vienās nepārtrauktās bailēs.
Piecu gadu vecumā es pirmo reizi nokļuvu cirkā un no turienes pārnācu mājās slims. Ne saldumi, ne limonāde nebija cēlonis manai slimībai. Mēģināšu jums stāstīt visu pēc kārtas.
Tai brīdī, kad mēs iegājām cirkā, atskanēja draudošs rūciens. Es izrāvu savu roku no tēva rokas un, lauzdamies caur pūli, skriešus devos uz izeju, bet pie durvīm pakritu, bļaudams no bailēm. Tēvs mani piecēla un sāka mierināt. Viņš norādīja uz pārējiem cilvēkiem, kuri nemaz nelikās izbijušies no lauvas rūciena, un apgalvoja, ka mums nekādas briesmas nedraud.
Bet tikai ar lielām pūlēm tēvs mani pierunāja pieiet pie lauvas krātiņa. Trīcēdams un no bailēm sastindzis, es piegāju un tūlīt arī pazinu savu seno ienaidnieku.
Jā, tas bija viņš, briesmīgais zvērs. Senās atmiņas vienā acumirklī mani aiznesa uz citu pasauli…