Tā mēs šos suņus arī vairs nedabūjām redzēt, toties varējām atviegloti uzelpot un baudīt mieru un tā­pat kā tas cilvēks, kas bija atteicies ņemt atpakaļ savus simt piecdesmit dolārus, spriedām, ka esam lēti atpirku- šies. Pirmo reizi pa šiem mēnešiem mēs ar Stīvu smējā­mies, svilpojām un dziedājām. Mēs jutāmies laimīgi kā taurenīši. Melnās dienas bija palikušas aiz muguras. Murgs bija atstājies no mums. Plankumainais bija prom.

Trīs nedēļas vēlāk ņiēs ar Stīvu kādu rītu Dausonā stāvējām upmalā. Krastā piestāja neliela laiviņa, kas bija atīrusies no Beneta ezera. Pamanīju, ka Stīvs sa­trūkstas, un izdzirdēju, ka viņš pasaka kaut ko ne sevišķi pieklājīgu un nepavisam ne pusbalsī. Paskatījos uz laivu un ieraudzīju, ka tās priekšgalā, ausis saslējis, sēž Plan­kumainais. Mēs ar Stīvu bez kavēšanās lasījāmies prom kā iekaustīti kranči, kā jēradvēseles, kā noziedznieki, kas bēg no taisnīga soda. Laikam tieši tas ienāca prātā poli­cijas leitnantam, kad viņš ieraudzīja mūs laižamies lapās. Viņš nodomāja, ka ar laivu ieradušies likuma pārstāvji un ka tie grib saņemt mūs ciet. Negribēdams zaudēt laiku, lai izskaidrotos, viņš dzinās mums pakaļ un M. salonā piespieda mūs pie sienas. Notika diezgan jautra saruna, tāpēc ka mēs atteicāmies iet atpakaļ pie laivas un tikties ar Plankumaino. Galu galā leitnants pielika mums klāt citu policistu, bet pats aizgāja pie laivas.