Beidzot tikuši vaļā no policijas, mēs čāpojām uz savu būdu. Nonākuši pie tās, skatāmies — Plankumainais jau sēž uz lieveņa un gaida mūs. Nu kā viņš varēja zināt, ka mēs tur dzī­vojam? Tovasar Dausonā bija četrdesmit tūkstošu iedzī­votāju. Kā viņš starp visām citām būdām varēja uzmek­lēt tieši mūsējo? Un kā viņš vispār varēja zināt, ka mēs atrodamies Dausonā? To es atļauju izspriest jums pa­šiem. Tikai neaizmirstiet, ko es teicu par šī suņa saprātu un mirdzumu viņa acīs, it kā suns būtu apveltīts ar ne­mirstību.

Tagad bija zudusi pēdējā cerība atsvabināties no Plan­kumainā. Dausonā bija pārāk daudz cilvēku, kas bija pir­kuši viņu Čilkutā, un valodas par suni gāja no mutes mutē. Reizes sešas mēs iesēdinājām viņu tvaikonī, kas brauca lejup pa Jukonu, bet viņš gluži vienkārši jau pir­majā piestātnē nokāpa krastā un gar upi dripināļa atpa­kaļ. Mēs nevarējām ne pārdot viņu, ne nogalinat (mēs abi ar Stīvu bijām mēģinājuši), neviens nespēja viņu nogalināt. Šis suns bija gluži kā apburts. Es reiz redzēju viņu uz galvenās ielas suņu muzgulī. Viņam bija saklu- puši virsū kādi piecdesmit satracināti suņi, bet, kad tie pajuka kur kurais, Plankumainais stāvēja uz visām čet­rām bez nevienas skrambiņas, bet divi suņi no lielās varzas gulēja zemē beigti.