— Vel nav iebraukts, — mēs teicām, un mums mak­sāja bez kaulēšanās. Dažreiz mēs pārdevām viņu par div­desmit pieciem dolāriem, bet reiz dabūjām par viņu simt piecdesmit dolārus. Tas pats pircējs personiski ' atdeva mums suni atpakaļ un pat atteicās no savas naudas. Un kā viņš mūs gānīja — tas bija baigi! Viņš teica, ka ne­esot dārgi samaksāts par to prieku iesviest acīs visu, ko viņš par mums domājot. Mēs arī paši sapratām, ka sve­šajam taisnība, un nerunājām pretī. Bet, uzklausījis šo cilvēku, vēl šobaltdien neesmu atguvis savu kādreizejo

pašcieņu.

Kad ezeri un upes bija atbrīvojušies no ledus, mēs sa­krāvām savas mantas laivā Beneta ezerā un laidām uz Dausonu. Mums bija labs iejūgs, un mēs, protams, arī to paņēmām laivā. Plankumainais arī brauca līdzi, atkra­tīties no viņa nebija iespējams. Jau pirmajā dienā viņš reizes desmit saplēsās ar citiem suņiem un citu pec cita pārgrūda tos pār malu. Laivā bija par šauru, un Plankumainajam nepatika, ka viņu spaida no visām pu­sēm.

— Šim sunim vajadzīgs plašums, — otrā dienā sacīja Stīvs. — Izsēdināsim viņu krastā!

Tā arī izdarījām: piestājām malā pie Briežu pārejas, lai Plankumainais izlēktu no laivas. Vēl divi suņi, labi suņi sekoja viņam, un mēs zaudējām divas dienas, meklē­dami tos.