Es redzēju, kā Plankumainais izčiepa no majora Din- vidija pagraba tik smagu brieža gaļas gabalu, ka knapi jaudāja lēkšot ar to soli pa priekšu mistera Dinvidija sarkanādainajai virējai, kas dzinās viņam pakaļ ar cirvi. Kad suns skrēja augšā pakalnā un skvo jau bija atmetusi ar roku vajāšanai, pats majors Dinvidijs iznāca laukā un izšāva no sava vinčestra uz ainavu. Viņš divreiz pielādēja ieroci, divreiz izšāva — un nevienu reizi netrāpīja Plankumainajam. Tad atskrēja policists un arestēja majoru par šaujamā ieroča lietošanu pašā pilsētā. Majors Dinvidijs samaksāja sodu, bet mēs ar Stīvu samaksājām viņam par brieža gaļu ar visiem kauliņiem vienu dolāru mārciņā. Viņš pats bija pircis gaļu par tādu cenu. Gaļa togad bija dārga.
Es stāstu tikai to, ko redzēju pats savām acīm. Bet tagadītēs es pastāstīšu jums vēl kaut ko. Es redzēju Plankumaino ieveļamies āliņģī. Ledus bija trīsarpus pēdu biezs, un straume aizrāva Plankumaino sev līdzi kā salmiņu. Trīssimt jardu zemāk bija otrs liels āliņģis, no kura ņēma ūdeni slimnīcai. Plankumainais izrāpās no šī slimnīcas āliņģa, nolaizīja no sevis ūdeni, izkoda starp nagiem iesalušo ledu, uzļekoja krastā un sadeva pa mizu lielam ņūfaundlendietim, kas piederēja zelta raktuvju komisāram.
Tūkstoš astoņsimt deviņdesmit astotā gada rudenī pirms ūdens aizsalšanas Stīvs un es ar kārtīm stūmā- mies augšup pa Jukonu, dodamies uz Stjūartas upi.