Mums bija līdzi suņi, visi, izņemot Plankumaino. Mēs saprātojām, ka gana esam viņu barojuši. Viņš mums bija prasījis daudz vairāk laika, rūpestu, naudas un ēdamā, it īpaši ēdamā, nekā mēs bijām ieguvuši, pārdodot šo suni Čil- kutā. Tā nu mēs ar Stīvu piesējām Plankumaino būdā, bet paši sakrāvām laivā mantas. Tajā naktī mēs apmetāmies Indiāņu upes grīvā un abi nopriecājāmies, ka beidzot izdevies atkratīties no Plankumainā. Stīvam bija nags uz visādiem stiķiem, bet es tikai sēdēju, ietinies segās, un smējos. Pēkšņi nometnei uzbruka viesulis. Mums mati saslējās stāvus, redzot, kā Plankumainais uzklūp un sadod suņiem. Nu kā viņš bija ticis vaļā? Mēģiniet uzminēt! Man nav ne jausmas. Un kā viņš ticis pāri Klon- daikai? Tā ir vēl viena mīkla. Un galvenais — kā suns varēja zināt, ka esam devušies augšup pa Jukonu? Mēs taču braucām pa ūdeni, un viņš nevarēja uzost mūsu pēdas. Mēs ar Stīvu šā suņa dēļ nudien kļuvām māņticīgi. Bez tam viņš krita mums uz nerviem — un, starp mums runājot, mēs maķenīt baidījāmies no viņa.
Kad sasniedzām Hendersona strautu, upes aizsala, un mēs pārdevām Plankumaino par diviem miltu maisiem kādai grupai, kas devās augšup pa Balto upi pēc vara. Un, rau, šī grupa pazuda. Izčibēja bez pēdām, neviens vairs neredzēja ne ļaudis, ne suņus, ne nartas — itin neko.