Visi viņi bija kā zemē iekrituši. Tas kļuva par vienu no visnoslēpumainākajiem atgadījumiem šajā novadā. M.ēs ar Stīvu devāmies tālāk, augšup pa Stjūartu, bet pēc sešām nedēļām nometnē iestibīja Plankumainais. Suns atgādināja staigājošu skeletu, viņš tikko jaudāja pavilkt kājas, bet atkļuvis līdz šejienei bija. Bet tagad es gribētu zināt: kas viņam pateica, ka esam aizbraukuši augšup pa Stjūartu? Mēs varējām būt devušies uz tūk­stošiem citu vietu. Kā viņš to bija dabūjis zināt? Nu, ko jūs par to teiksiet?

Nē, velti mēs cerējām tikt vaļā no Plankumainā. Meijo viņš sakāvās ar kādu indiāņu suni. Tā saimnieks metās Plankumainajam virsū ar cirvi, netrāpīja un nozūmēja pats savu suni. Runājiet vēl par visādām maģiskām bū­šanām un burvestiem, kas novērš sāņus lodes! Es spriežu, ka daudz grūtāk ir novērst sāņus cirvi, ja tā kātu rokā tur pieaudzis indiānis. Bet es redzēju, savām acīm re­dzēju, ka Plankumainais to izdarīja. Tas indiānis tak negribēja nogalēt pats savu suni, varat man ticēt!

Es sāku stāstīt jums, kā Plankumainais pietapa mūsu gaļas krājumiem. Tad gan mēs bezmaz vai dabūjām galu. Medības bija beigušās, un citas ēdmaņas mums nebija, tikai gaļa. Aļņi bija aizgājuši simtiem jūdžu tālu un indiāņi tiem līdzi. Kaut vai mirī nost.