Tuvojās pavasaris, un mums atlika vienīgi gaidīt, kad upe nāks vaļā. Mēs pamatīgi nomērējām, iekams nolēmām apēst suņus, un vispirmāk nolēmām apēst Plankumaino. Vai zināt, ko tas suns izdarīja? Viņš aizšmauca. Nu kā viņš varēja zināt, ka esam nodomājuši šo apēst? Caurām naktīm sēdējām, vaktēdarni viņu, bet viņš nenāca atpakaļ, un mēs nosu­kājām pārējos suņus. Mēs apēdām visu iejūgu.

Bet tagadītēs klausieties, kas notika beigās. Jūs jau zināt, kā tas ir, kad liela upe nāk vaļā un miljoniem tonnu ledus nesas lejup pa straumi spiezdamies, malda- mies un berzēdamies. Un akurāt tad, kad Stjūarta dārdē­dama un rēkdama lauza ledu, mēs pašā ledus blīvas vidū samanījām Plankumaino. Viņš, jādomā, bija mēģinājis kaut kur augstāk tikt pāri upei, un šajā brīdī ledus bija sakustējies. Mēs ar Stīvu kliegdami un aurodami skrai­dījām šurpu turpu gar malu un sviedām gaisā cepures. Ik pa brīdim mēs apstājāmies un apkampāmies, mēs tra­kojām aiz priekiem, ka nu reiz Plankumainajam ir bei­gas. Viņam nebija izredžu izkļūt laukā no turienes, ne niecīgāko izredžu. Kad ledus bija izgājis, mēs sēdāmies laiviņā un īrāmies lejup līdz Jukonai un lejup pa Jukonu līdz Dausonai, tikai uz kādu nedēļu apstādamies ciematā pie ITendersona strauta, lai kaut cik uzbarotos. Bet, kad mēs piestājām krastā Dausonā, gaidot mūs, ausis saspi- cējis, asti vicinādams un atiezis zobus smaidā, itin kā sirsnīgi sveicinot mūs, tur jau gaidīja Plankumainais. Nu, ka viņš bija izkūlies no ledus? Kā viņš zināja, ka mēs ieradīsimies Dausonā, lai akurāt tikos un tikos gai­dītu mūs piestātnē?