Reizēm man šķiet, ka tas nebija vis stulbums. Varbūt, gluži tāpat kā daži mani paziņas, Plankumainais bija pārāk gudrs, lai strādātu. Es nemaz nebrīnītos, ja viņš būtu mūs āzējis. Varbūt viņš bija visu apsvēris un nospriedis, ka labāk šad un tad dabūt pa ādu un nestrādāt nekā visu laiku strādāt un iztikt bez'brāziena. Viņš bija pietiekami gudrs, lai to saprastu. Kad es jums saku, reizēm es sēdēju, skatījos šim sunim acīs — un man šermuļi sāka skriet pa kauliem un mati slieties stāvus, cik daudz saprāta bija šajās acīs. Es nemāku to izstāstīt. Tas nav vārdiem aprakstāms. Es to redzēju, tas ir viss. Dažbrīd likās, ka tu lūkojies nevis suņa acīs, bet cilvēka dvēselē, un tas, ko es tur redzēju, uzdzina man bailes un lika galvā sarosīties visādām domām — par dvēseļu iemiesošanos un citādām būšanām. Kad es jums saku, šā dzīvnieka acīs es nomanīju kaut ko nozīmīgu; tās man kaut ko vēstīja, bet es biju par sīku, lai to saprastu. Lai nu bija kā būdams (pats zinu, ka nostādu sevi muļķa lomā), lai nu bija kā būdams, bet tas man sajauca galvu. Man nav ne mazākās sajēgas, ko es redzēju šā dzīvnieka acīs. Ne tā bija īpaša gaisma, ne krāsa; kaut kas parādījās un nozuda, bet acis kā bija, tā palika nekustīgas. Taisnību sakot, es pat nemanīju, ka tajās kaut kas būtu sakustējies, — man tikai radās tāda sajūta, ka ir sakustējies. Sīs acis kaut ko pauda — jā, jā, tā tas bija, un tas iedarbojās uz mani.