Nē, es to nemāku izteikt, tas bija kas vairāk. Nezinu, kas, bet es samanīju tādu kā radniecību ar suni. Ak nē, ne jau jūtu radniecību! Drīzāk tā bija vienlīdzības izjūta, šā suņa acis nekad nelūdzās kā, teiksim, brieža acis. Tajās dega izaicinājums. Nē, ne jau nicīgs izaicinājums. Nekas vairāk kā mierīgs vienlīdzības apliecinājums. Esmu pārliecināts, ka dzīvnieks pats to neapzinājās. Taču fakts paliek fakts — kaut kas suņa skatienā mirdzēja. Nē, nevis mirdzēja, bet parādījās. Es zinu, ka kladzinu blēņas, bet, ja jums būtu gadījies ielūkoties viņam acīs tā, kā gadījās man, tad jūs saprastu. Stīvs bija pārņemts tāpat kā es. Nu, reiz es mēģināju Plankumaino nogalināt — no viņa tak nebija nekāda labuma —, bet izgāšanās vien iznāca. Es vedu suni iekšā krūmos, šis negribīgi vilkās līdzi. Laikam jau zināja, kāds liktenis Šo sagaida. Apstājos piemērotā vietā, uzliku kāju uz auklas un izvilku savu lielo koltu. Bet Plankumainais aptupās un skatījās uz mani. Es jums saku, viņš nelūdzās, viņš tikai skatījās. Es redzēju kaut ko neizprotamu parādāmies — jā, tieši parādāmies — šā dzīvnieka acīs. īstenībā tajās nekas neparādījās, šķita, ka tajās kaut kas ir saredzams, jo, kā jau iepriekš sacīju, man bija tāda sajūta. Un teikšu jums bez aplinkiem: es to nevarēju apjēgt.