Tas bija tikpat kā nogalināt cilvēkur drosmīgu cilvēku, kas apzinās savu likteni un rāmi lūkojas tev acīs, it kā gribētu teikt: «Nu, kuram no mums raustās?» Bez tam man likās, ka es tūlīt, tūlīt uztveršu, kas tad īsti ir viņa skatienā, tāpēc vilcinājos nospiest mēlīti. Rau, tur jau tas ir, akurāt manā priekšā, spīguļo suņa acīs! Bet pēc tam jau bija par vēlu. Es nobaidījos. Es trīcēju pie visām miesām, vēderā man kņudēja, un man kjuva nelāga dūša. Tad es apsēdos un skatījos uz suni — un viņš skatījās uz mani tomet, kamēr man sāka rādīties, ka es sajukšu prātā. Vai gribat zināt, ko es izdarīju? Aizsviedu revolveri un, traku baiļu pārņemts, laidu atpakaļ uz nometni. Stīvs pavilka mani uz zoba. Bet tad es ievēroju, ka nedēļu vēlāk Stīvs aizveda Plankumaino uz mežu tai pašā nolūkā un atnāca atpakaļ viens, bet pēc brīsniņa atvilkās arī Plankumainais.
Lai nu būtu kā būdams, bet Plankumainais negribēja strādāt. Mēs sagrābājām pēdējo naudiņu, samaksājām par suni simt desmit dolāru, bet šis ne akls pie darba. Pat streņģes negribēja savilkt. Kad pirmo reizi iejūdzām Plankumaino, Stīvs mēģināja viņu pierunāt, bet suns tikai notrīsēja, un tas arī bija viss. Ne par naga tiesu nesavilks streņģes. Stāv kā stabs un tricelējas kā receklis.
Stīvs uzšāva ar pātagu. Šis iekaucās — un nekust. Stīvs uzšāva vēlreiz mazunieciņ stiprāk, un Plankumainais sāka gaudot — ilgi, gari, uz mata kā vilks. Tad Stīvs pagalam satrakojās un savantēja šo pamatīgi, bet es izskrēju no telts.