Pateicu Stīvam, ka viņš apietas ar dzīvnieku nežēlīgi, un mēs drusku sarējāmies — pirmo reizi mūžā. Viņš nometa pātagu sniegā un aizgāja nikns pēc velna. Es uzņēmu pātagu un ķēros pie darba. Nebiju vēl lāgā pacēlis sitamo, kad Plankumainais jau sāka trīcēt un drebēt un pieplaka pie zemes. Kad es pirmo reizi uzbliezu sliņķim, šis iekaucās kā aizkauts. Tad viņš nogūlās sniegā. Paskubināju pārējos suņus, un viņi vilka Plankumaino sev lidzi, kamēr es turpināju viņu mietēt. Viņš apvēlās uz muguras un šļūca pa sniegu, tirinādams visas četras kājas un kaukdams tā, itin kā tiktu laists caur gaļas mašīnu. Stīvs atgriezās un ņēmās ņirgāties par mani, un man vajadzēja atvainoties par pirmiņ teikto.
Plankumainais neparko nebija pielaužams strādāt, toties es savu mūžu nebiju redzējis rijīgāku cūku suņa ādā. Un kronis bija tas, ka Plankumainais prata zagt kā neviens. Apšmaukt viņu nebija iespējams. Ne vienreiz vien mēs brokastīs palikām bez speķa šķēles, tāpēc ka Plankumainais bija paguvis ieturēties pirmais. Viņa dēļ mēs bezmaz nosprāgām badā Stjūartas augštecē. Viņš bija pamanījies piekļūt klāt mūsu gaļas krājumiem, un, ko nebija aprijis pats, to bija piekopuši pārējie suņi.