Taču viņš bija bez aizspriedumiem — viņš zaga visiem. Tas bija nemierīgs suns, mūždien okšķerēja visur vai naski tecēja uz kaut kurieni. Piecu jūdžu tālā apkaimē nebija nevienas pašas nometnes, kurai viņš nebūtu uzklupis. Ļaunākais bija tas, ka mums mūždien pienāca rēķini par Plankumainā mielastiem, jo tāds bija šīs zemes likums. Tas mums pamatīgi iegrieza, it īpaši pirmajā ziemā Cii- kutā, kad mēs galīgi izputējām, maksādami par šķiņķiem un speķi, ko nekad nebijām likuši pie mutes. Uz kaušanos Plankumainajam arī bija ķēriens. Viņš prata visu ko, tikai ne strādāt. Savu mūžu viņš nebija savilcis streņģes, bet bija uzmeties par vadoni visiem suņiem. Jums vajadzēja redzēt, kā Plankumainais piespieda tos turēties godbijīgā atstatumā! Viņš prata iedzīt tiem bailes, un mūždien kāds no suņiem staigāja ar svaigām Plankumainā ilkņu atstātām zīmēm. Bet viņš bija vairāk nekā kauslis. Viņš nebaidījās neviena četrkājaina, un es redzēju, ka viņš viens pats bez jebkāda iemesla uzklupa svešam iejūgam un sadeva visiem suņiem tā, ka spalvas vien pajuka. Es jums laikam stāstīju, kas viņš bija par negausi? Reiz es viņu pieķēru rijam pātagu. Jā, tieši tā. Bija sācis no paša galiņa un, kad es šo pieķēru, ticis jau līdz kātam un turpināja to apstrādat.
Bet pēc izskata Plankumainais bija labs.