Pirmās nedēļas beigās mēs viņu par septiņdesmit pieciem dolāriem pārdevām jātnieku policijai. Viņiem bija pieredzējuši suņu dzinēji, un mēs domājām, ka ap to laiku, kad Plankumainais būs veicis sešsimt jūdzes līdz Dausonai, no viņa būs iznācis labs nartu suns. Es saku domājām, jo mēs vēl nebijām lāgā paguvuši iepazīties ar Plankumaino. Maķenīt vēlāk mums pietrūka nekaunības «domāt» kaut ko tādu, kas attiecās uz šo suni. Apmēram pēc nedēļas mūs no rīta uzmodināja trakākā suņu plēšanās, kādu mēs jebkad bijām piedzīvojuši. Plankumainais bija atgriezies un ieviesa kārtību iejūgā. Brokastis mēs ieturējām nomāktā garastāvoklī, ticiet man, bet pēc divām stundām atguvām labo omu, pārdodami Plankumaino valdības kurjeram, kas devās uz Dausonu ar depešām. Šoreiz suns sabija prom tikai trīs dienas un, kā parasti, nosvinēja savu atgriešanos ar izvillošanos.
Nosūtījuši savas mantas pāri kalniem, mēs visu ziemu un pavasari palīdzējām citiem gribētājiem tikt pāri un nopelnījām pamatīgu žūksni. Naudiņu mums ienesa arī Plankumainais. Mēs viņu pārdevām nevis vienu vai divas, bet divdesmit reizes. Viņš mūždien atgriezās pie mums, un neviens pircējs neprasīja atpakaļ savu naudu. Mums tā nauda ari nebija vajadzīga. Mēs būtu bijuši ar mieru samaksāt katram, kas mūs uz visiem laikiem atpestītu no Plankumainā. Mums vajadzēja tikt no viņa vaļā, bet par velti atdot suni arī nevarēja, jo tas liktos aizdomīgi. Tak Plankumainais bija tāds skaistulis, ka pārdot viņu nebija grūti.