- Hei! - es uzsaucu. - Ko tu dari?
- Izceļu enkuru, - viņš atbildēja. Viņš šķita visai precīzs puisis.
- Bet kurp tu grasies doties? - es jautāju.
- Uz Goviju, - viņš atteica un iedarbināja motoru.
- Bet tu nevari braukt uz Goviju, - es kliedzu. - Nedrīksti. Tev jāved mūs uz kontinentu. Un tev uz klāja ir mūsu leduskaste!
Bet motora troksnis bija pārāk spēcīgs, turklāt, pat ja dzirdēja, viņš mani ignorēja. Viņš pagrieza laivas priekšgalu pret jūru un čuk- čuk-čukināja prom no krasta. Es apjucis vēroju viņu. Ko nu lai mēs iesākam?
Metos pa molu atpakaļ, pārlēcu pāri sadragātajai daļai un pa galvu pa kaklu skrēju pa ceļu augšup. Jutu, ka man pēc iespējas ātrāk jānonāk villā un jāpavēsta Larijam, kas noticis. Šajā brīdī viņi parādījās pakalna galā, stiepdami piknika grozus un dažādas citas mantas. Un gandrīz tajā pašā mirklī ceļa līkumā parādījās Spiro mašīna ar māti un Margo.
Larijs, Leslijs un viņu palīgi no zemnieku aprindām nonāca uz ceļa vienlaikus ar mašīnu.
- Ko tu dari, dārgais? - māte jautāja, izkāpdama no mašīnas.
- Mēs nupat nesam mantas uz kuteri, - Larijs atbildēja. Tad viņš pameta skatu uz molu.
- Kur, pie joda, tas ir? - viņš noprasīja.