- Tieši to es tev gribēju pateikt, - es teicu. - Tas ir prom.
- Ko tu ar to gribi teikt - prom? - Leslijs nesaprata. - Kā tas varēja aizbraukt?
- Nu tā, varēja, - es atbildēju. - Rau, kur tas ir.
Viņi labi ieskatījās un ieraudzīja kuteri nozūdam labu gabalu no krasta.
- Bet uz kurieni tas aizbrauca? - Larijs taujāja.
- Viņš teica, ka uz Goviju.
- Tā, un kāpēc viņš brauc uz Goviju? Viņam jāved mūs uz kontinentu!
- Tieši to es viņam teicu, bet šis man nepievērsa nekādu uzmanību.
- Bet viņam uz klāja ir leduskaste, - Leslijs teica.
- Kas viņam ir? - māte jautāja.
- Leduskaste, - Larijs aizkaitināts atcirta. - Mēs iekrāvām to sasodīto leduskasti kuterī, un viņš to ir aizvedis.
- Es taču teicu nepieskarties tai leduskastei, - māte iesaucās. - Es teicu, lai tu to nekustini. Nudien, Larij, tu mani sanikno.
- Ak, māt, beidz jel nervozēt, - Larijs teica. - Mums tagad tikai jādabū tā nolādētā lieta atpakaļ. Spiro, ko tas muļķis, tavuprāt, tagad grasās darīt? Tu viņu nolīgi.
- Tas navs Taki kuters, - Spiro teica, domīgi viebdamies.
- Nē, tas nebija Taki, - es apstiprināju. - Tas bija Taki brālēns.
- Tā, un ko mēs tagad darīsim? - māte kā apstulbusi jautāja.
- Dzīsimies viņam pakaļ, - Larijs atteica.
- Es aizvedīs jūsu māte uz māju, - Spiro teica, - un tad es brauks uz Govija.
- Bet tu nevari atvest to leduskasti mašīnā, - Larijs aizrādīja.