- Dieva vārds, jā, - Donalds piebalsoja. - Mums jāatrod tiešām visneatkārtojamākā vieta.
- Tad tagad es varu jums uzspēlēt, mana dārgā misis Darela, - Svens teica.
Drīz vien mūsu kuteris pukšķināja garām zemesragam, kas izskatījās kā būvēts no apbrīnojamiem sarkanu, zeltainu un baltu klints- akmeņu ķieģeļiem, tā galā kā lietussargs pletās milzīgas priedes zaru vainags; koks auga nedroši tuvu klintsmalai un bija bīstami nosvēries uz jūras pusi. Apbraukuši zemesragam, mēs ieraudzījām, ka tas apsargā mazu līcīti, kura krastā atrodas mazs ciematiņš, un kalna nogāzē aiz ciemata vīdēja veca venēciešu forta drupas.
- Tas izskatās interesanti, - Larijs teica. - Pietauvosimies te un apskatīsim.
- Es neietu vis tes, māster Larijs, - Spiro viebdamies ierunājās.
- Kāpēc gan ne? - Larijs jautāja. - Šis ciemats izskatās burvīgs, un forts liekas interesants.
- Tie gandrīz turki, - Spiro atbildēja.
- Ko tu domā ar "gandrīz"? - Larijs nesaprata. - Cilvēks vai nu ir turks, vai nav.
- Nu, tie darās kā turki, - Spiro paskaidroja, - ne kā grieķi, tātad patiesībās tie irs turki.
Visi jutās mazliet apjukuši par šādu loģiku.
- Bet, pat ja viņi ir turki, - Larijs turpināja, - kāda tam nozīme?
- Dažos no šiem, ēēē… ēēē… attālajiem ciematiem kopš turku iebrukuma Grieķijā valda ļoti spēcīga turku ietekme, - Teodors zinoši skaidroja. - Cilvēki ir pārņēmuši daudzas turku paražas, un tā nu dažās šajās nomaļajās vietās, kā Spiro diezgan precīzi aizrādīja, viņi vairāk līdzinās turkiem nekā grieķiem.