- Bet kāda, pie joda, tam nozīme? - Larijs galīgi noskaitās.
- Viņiem palaikam ne pārāk patīk ārzemnieki, - Teodors paskaidroja.
- Bet viņi taču nevar iebilst, ja mēs te apstāsimies un apskatīsim fortu, - Larijs teica, - turklāt šis ciemats ir tik mazs, ka mūsu pārspēks, manuprāt, katrā laikā būs trīs pret vienu. Un, ja viņi izskatīsies naidīgi, mēs taču varam māti ar revolveri sūtīt pa priekšu. Tas iegrožos viņu kareivlgumu.
- Jūs tiešāms gribat iets? - Spiro jautāja.
- Jā, - Larijs apstiprināja. - Vai tu baidies no dažiem turkiem?
Spiro seja tik stipri pieplūda asinīm, ka likās, viņu tūlīt ķers
trieka.
- Jums nevajags teikt tādas lietas, māster Larijs, - viņš noskaldīja.
- Es nebaidās ne no viens sunabērns turks.
>
Spiro pagriezās, aizrībināja uz kutera pakaļgalu un norīkoja Taki piestāt pie mazā mola.
- Larij, dārgais, tev nevajadzētu tā runāt, - māte aizrādīja. - Tu aizskar viņa jūtas. Tu taču zini, cik viņam stingri aizspriedumi pret turkiem.
- Bet tie taču nav nekādi sasodīti turki, - Larijs pretojas. - Tie ir grieķi.