Pat pēc Korfu standartiem tā bija ļoti gara un karsta vasara. Vairākus mēnešus nebija lijis, un saule spodri zilajās debesīs kvēloja pār salu no lēkta līdz rietam. Viss bija sakaltis un izžuvis, karstums bija neciešams. No mūsu viedokļa tā bija ļoti nogurdinoša vasara. Larijs sev raksturīgajā augstsirdībā bija ielūdzis viesos milzīgu dau­dzumu savu māksliniecisko draugu. Nudien, viņi saradās tādos ba­ros, ka māte bija spiesta pieņemt darbā vēl divas istabenes un pati lielāko daļu laika pavadīja drūmajā pagrabstāva virtuvē, trauk­damās no viena pavarda pie otra un gatavodama ēdienu tādos ap­jomos, lai visa šī dramaturgu, dzejnieku, romānistu un aktieru ar­mija būtu paēdusi un laimīga. Šobrīd mēs bijām pavadījuši pēdējos no viesiem, un ģimene balkonā relaksējās, malkodama tēju ar ledu un vērodama rāmo, zilo jūru.

-    Tā, tas nu, paldies dievam, ir beidzies, - māte teica, sūkdama tēju un sakārtodama brilles. - Tiešām, Larij, dārgais, es ļoti vēlētos, lai tu neielūgtu pie mums visus šos cilvēkus. Tas ir briesmīgi nogur­dinoši.

-     Tas nemaz nebūtu nogurdinoši, ja tu prastu visu pienācīgi organizēt, - Larijs aizrādīja. - Galu galā viņi visi gribēja tev palīdzēt.