- Nu, - māte nepārliecinoši teica, - nezinu gan. Uz kuru vietu kontinentā tu domā?
- Ak, mēs vienkārši noīrēsim kuteri, - Larijs bezrūpīgi klāstīja,
- un dosimies gar krastu, apstādamies, kur vien iepatiksies. Paņemsim līdzi ēdamo divām vai trim dienām un vienkārši pavaļosimies, izklaidēsimies, atpūtīsimies.
- Nu ko, tas izklausās ļoti jauki, - māte sacīja. - Jādomā, Spiro varēs dabūt mums laivu?
- O, jā, - Leslijs atteica, - Spiro visu izdarīs.
- Jā, - māte teica, - jācer, tas sagādās pārmaiņas, vai ne?
- Nekas nav tik labs kā jūras gaiss, ja jūties mazliet nodzinies, - Larijs apgalvoja. - Vienreizēji uzmundrina. Un mēs varētu paķert līdzi pāris cilvēku kā sava veida stimulētājus, lai mūs drusku uzmundrina.
- Nē, nekādus citus cilvēkus, - māte protestēja.
- Pag, es nebiju domājis vēl kādus cilvēkus, - Larijs paskaidroja.
- Es domāju, piemēram, Teodoru.
- Teodors nebrauks, - Margo aizrādīja. - Tu taču zini, viņš cieš no jūrasslimības.
- Nu, varbūt tomēr, - Larijs neatlaidās. - Un tad vēl Donalds un Makss.
Māte pamāja. Viņai ļoti patika Donalds un Makss.
- Nu jā, es… es domāju, viņi varētu braukt līdzi, - viņa piekrita.
- Un Svenam vajadzētu tajā laikā atgriezties, - Larijs turpināja.
- Viņam patiktu braukt, esmu pārliecināts.