Tā bija neprātīga nakts, stundas ritēja, visur valdīja smiekli un jautrība, bet Klakī-Nā rīklē aizvien nemierī- gāk rosījās nāve. Tad viņš aizsūtīja pēc Porportuka. Un Porportuks ienāca iekšā no sprēgoņas, lai pārmetoši nolūkotos uz galdu, kas bija pilns ar gāju un vīnu, par ko viņš bija samaksājis. Bet, kad Porportuks, pārlaidis skatienu garajai piesarkušo seju rindai, galda attālākajā galā ieraudzīja El-Sū, viņa acis iegailējās un pārmetums uz mirkli nozuda no sejas.
Viņam atbrīvoja vietu blakus Klakī-Nā un nolika priekšā glāzi. Klakī-Nā pats ar savām rokām ielēja viņam glāzē ugunīgo dziru.
— Dzer! — viņš uzsadca. — Vai nav labs?
Porportukam acīs sariesās valgums, viņš piekrītoši palocīja galvu un nošmaukstināja lūpas.
— Vai tu savā mājā kaut ko tādu esi baudījis? — jautāja Klakī-Nā.
— Nenoliegšu, ka šis dzēriens ir labs manai vecajai rīklei… — Porportuks atbildēja, taču neizteica domu līdz galam.
— Bet tas pārāk dārgi maksā, — Klakī-Nā iesmiedamies pabeidza viņa vietā.
Porportuks satrūkās no smiekliem, kas aizvēlās pār galdu. Viņa acīs iedegās Jauna uguntiņa.
— Mēs kopā augām un esam vienos gados, — viņš teica. — Tev rīklē tup nāve, bet es vēl esmu dzīvs un spēka pilns.
Telpā kļuva dzirdama draudoša murdoņa. Klakī-Nā sāka klepot un smakt, un vecie kalpi ņēmās vālēt viņam pa muguru. Viņš atguva elpu un pacēla roku, lai nomierinātu sadusmotos viesus.