— Tev bija žēl kurināt uguni pašam savā mājā, tāpēc ka malka maksā pārāk dārgi! — viņš izkliedza. — Tev bija žēl dzīvot. Dzīve maksā pārāk dārgi, bel tev negribējās maksāt šo cenu. Tava dzīve ir līdzīga būdai, kurā ir izdzisusi uguns un uz grīdas nav paklāju. — Viņš deva kalpiem zīmi pieliet glāzi un pacēla to. — Toties es esmu dzīvojis. Un dzīve ir sildījusi mani tā, kā tevi nekad nav sildījusi. Tas tiesa, tu dzīvosi ilgi. Bet visgarākās naktis ir aukstas naktis, un tad cilvēks dreb un nevar aizmigt. Manas naktis ir bijušas īsas, bet es esmu gulējis siltumā.
Klakī-Nā izdzēra glāzi. Kalpa drebošā roka nepaguva satvert glāzi, kad tā sašķīda uz grīdas. Smagi elpodams, Klakī-Nā atslīga atpakaļ, skatījās, kā visi tukšo glāzes, un viņa lūpas, atbildot skaļajiem piekrišanas saucieniem, savilkās vieglā smaidā. Viņš deva zīmi, un divi kalpi atkal mēģināja nosēdināt namatēvu taisni. Taču viņi bija vājulīgi, turpretī Klakī-Nā varena auguma, un kalpiem četratā ar grūtībām izdevās uzdabūt viņu augšā.
— Bet neba tas ir no svara, kā kurais dzīvo, — Klakī- Nā turpināja. — Mums ar tevi, Porportuk, šovakar ir kaut kas cits kārtojams. Parādi ir nelaime, bet es esmu iekūlies šajā nelaimē. Cik tad es tev esmu parādā?