El-Sū salīdzināja viņu ar citiem vīriešiem un atzina, ka viņš ir labāks par tiem. Akūns dziedāja viņai dziesmas un iedegās kvēlā kaislībā, un drīz viss ciems zināja, ka viņš iemīlējies El-Sū. Bet Porportuks tikai smīkņāja un aizdeva naudu lielās mājas uzturēšanai.

Un tad pienāca Klakī-Nā pēdējās pirmsnāves dzīres. Viņš sēdēja pie galda, un viņa rīklē bija iestrēgusi nāve, kuru nevarēja aizskalot ar vīnu. Ļaudis smējās, plēsa jokus un dziedāja, Akūns izstāstīja tādu notikumu, ka sijas cēlās gaisā no smiekliem. Pie galda nebija ne asaru, ne nopūtu. Visiem likās gluži dabiski, ka Klakī-Nā jānomirst tāpat, kā viņš dzīvojis, un neviens to nezināja labāk par El-Sū ar viņas mākslinieces dvēseli. Uz dzī­rēm bija sanākusi tā pati vecā kompānija un, kā vien­mēr, trīs apsaldējušies matroži, nupat kā atgriezušies no tāla ceļojuma uz Arktiku, vienīgie, kas bija palikuši dzīvi no septiņdesmit četru vīru lielās komandas. Klakī- Nā aiz muguras stāvēja četri veči — pēdējie no kal­piem, kas bija strādājuši pie viņa jaunības dienās. Viņu asarojošās acis nepalaida garām nevienu saimnieka kus­tību, ļoganās rokas pildīja viņa glāzi un sita viņam pa muguru starp lāpstiņām, kad nāve sarosījās un Klakī-Nā sāka klepot un elsot.