Porportuks pavandījās savā somā un izvilka papīru. Iedzēris mazu malciņu no glāzes, viņš sāka:
— Te tu esi parakstījies, ka tūkstoš astoņsimt astoņdesmit devītā gada augustā aizņēmies trīssimt dolāru. Procenti nav nomaksāti. Nākamajā gadā tu esi aizņēmies piecsimt dolāru. Sī nauda tika pieskaitīta klāt tiem tūkstoš dolāriem, kurus tu aizņēmies pēc diviem mēnešiem. Tad vēl ir paraksts …
— Liec mierā parakstus! — nepacietīgi uzsauca Klakī- Nā. — Man no tiem galva griežas un viss tur iekšā jūk. Cik kopā? Cik es tev esmu parādā?
Proportuks ieskatījās papīrā.
— Piecpadsmittūkstoš deviņsimt sešdesmit septiņus dolārus un septiņdesmit piecus centus, — viņš rūpīgi nolasīja.
— Lai būtu apaļi sešpadsmit tūkstoši, — augstsirdīgi sacīja Klakī-Nā. — Neapaļi skaitļi allažiņ jauc galvu. Bet tagad — tālab es arī ataicināju tevi — uzraksti man jaunu parādzīmi par sešpadsmit tūkstošiem, es to parakstīšu. Man vienalga, cik procentu tu prasīsi. Prasi, cik lielus gribi, un atzīmē, ka atdošu tev šo parādu viņā saulē, kur mēs satiksimies pie visu indiāņu Lielā Tēva ugunskura. Tur es tev atdošu šo parādu. To es tev apsolu. Dodu Klakī-Nā vārdu.
Porportuks izskatījās kā no plaukta nokritis, un istabu satricināja klātesošo dārdošie smiekli. Klakī-Nā pacēla roku.