—       Nē! — viņš kliedza. — Tas nav joks. Es saku go­dīgi. Tieši tālab es aizsūtīju pēc tevis, Porportuk. Izrak­sti parādzīmi!

—       Man nav nekādu darīšanu ar viņu sauli, — lēni sacīja Porportuks.

—       Vai tad tu netici, ka satiksi mani Lielā Tēva priekšā? — jautāja Klakī-Nā un piebilda: — Es katrā ziņā būšu tur.

—       Man nav nekādu darīšanu ar viņu sauli, — Por­portuks nīgri atkārtoja.

Mirstošais skatījās uz viņu neviltotā izbrīna.

—       Es nekā nezinu par to pasauli, — Porportuks pa­skaidroja. — Es kārtoju darīšanas šajā pasaulē.

Klakī-Nā seja apskaidrojās.

—       Tas tālab, ka tavas naktis ir aukstas, — viņš iesmiedamies teica, tad* kādu brīdi klusējis, turpināja: — Tu gribi, lai tev samaksā šajā saule. Man paliek šī māja. Ņem to un sadedzini parādzīmes pie šīs sveces!

—       Tā ir veca māja un nav to vērta, — atbildēja Por­portuks.

—   Man ir zelta lauks pie Līkā Laša.

—   Tas nekad nav atmaksājies.

—       Mana daļa ir ieguldīta tvaikonī «Koijokuks». Man pieder puse no tā.

—   Tvaikonis guļ Jukonas dibenā.

Klakī-Nā satrūkās.

—       Pareizi, to es biju piemirsis. Tas notika pērnpava- sar, kad gāja ledus.

Klakī-Nā kādu brīdi ļāvās pārdomām; neviens nepie- skārās glāzēm, visi gaidīja, kad viņš sāks runāt.