— Tad jau iznāk, ka esmu tev parādā tādu summu, ko es nevaru samaksāt… šajā saulē?
Porportuks pamāja ar galvu un palūkojās apkārt.
— Iznāk, ka tu, Porportuk, esi slikts veikalnieks, — zobgalīgi teica Klakī-Nā.
Bet Porportuks nekaunīgi atbildēja:
— Tā vis nav. Vēl ir viens nodrošinājums.
— Ko? — iesaucās Klakī-Nā. — Vai tad man vēl kaut kas pieder? Nosauc to, un tas ir tavs, un parads būs dzēsts.
— Rau, kur tas ir! — Porportuks norādīja uz El-Sū.
Klakī-Nā nesaprata. Viņš skatījās uz to pusi, kur radīja Porportuks, izberzēja acis un skatījās atkal.
— Tava meita El-Sū … Es viņu paņemšu, un parads būs nolīdzināts. Es sadedzināšu parādzīmes pie šīs sveces.
Klakī-Nā platās krūtis sāka cilāties.
— Ha-jia! Tas nu gan ir joks! Ha-ha-ha! — viņš skaļi smējās. — Un to saki tu ar savu auksto gultu un meitām, kuras El-Sū var būt par māti!
Viņš sāka klepot un smakt, un vecie 'kalpi uzsita viņam pa muguru.
— Ha-ha! — Klakī-Nā no jauna laida vaļā smējienu, un viņam atkal aptrūka elpas.
Porportuks pacietīgi gaidīja, malkodams no savas glāzes un pētīdams abpus galda sēdošo sejas. Beidzot viņš sacīja:
— Tas nav joks. Es runāju no tiesas.
Klakī-Nā atskurba, palūkojās uz Porportuku, sniedzās pēc glāzes, bet nevarēja to aizsniegt. Viens no kalpiem iedeva viņam glāzi, un Klakī-Nā to ar visu šķidrumu iesvieda Porportukam sejā.