—       Trieciet viņu laukā! — Klakī-Nā nodārdināja, uz­runādams viesus, kuri gaidīja mājienu kā saitē turētu medību suņu čumurs. — Un gāziet viņu sniegā!

Kad satrakojušos ļaužu ņūklis bija aizvēlies viņam ga­rām un nozudis aiz durvīm, Klakī-Nā deva zīmi kalpiem, visi četri drebošie večuki palīdzēja viņam uzslieties kā­jās un sagaidīt atpakaļ nākošos trakuļus stāvot, ar glāzi rokā, uzsaucot tostu īsajām naktīm, kad cilvēks guļ sil­tumā.

Lai dabūtu skaidrību, kā īsti ir ar Klakī-Nā īpašumu, nebija vajadzīgs ilgs laiks. El-Sū uzaicināja palīgā angli

Tomiju, faktorijas pārdevēju. Viņas tēvs bija atstājis vienīgi parādus, pagarinātas parādzīmes, ķīlu zīmes un ieķīlātu īpašumu, kas nebija vairs ne plika graša vērts. Visas parādzīmes un ķīlu zīmes atradās pie Porportuka. Pētīdams augļotāja noteiktos procentus, Tomijs ikreiz sauca viņu par laupītāju.

—   Vai tas ir parāds, Tomij? — jautāja El-Sū.

—   Tā ir laupīšana, — atbildēja Tomijs.

—   Un tomēr tas ir parāds, — viņa palika pie sava.

Pagāja ziema, atnāca pavasaris, bet parāds Porportu-

kam nebija samaksāts. Viņš bieži iegriezās pie El-Sū un gari skaidroja viņai, kā savā laikā bija skaidrojis meite­nes tēvam, kādā veidā parāds var tikt nolīdzināts. Viņš pat ņēma līdzi vecu šamani, kurš centās viņai iestāstīt, ka Klakī-Nā būs lemts mūžīgs lāsts, ja parāds netiks dzēsts. Kādu dienu pēc viena no šādiem apmeklējumiem El-Sū paziņoja Porportukam savu galīgo lēmumu.