— Ņem vērā, lūk, ko, — viņa sacīja. — Pirmkārt, es nebūšu tava sieva. Iegaumē to! Otrkārt, tu dabūsi savus sešpadsmit tūkstošus dolāru visus līdz pēdējam centam …
— Piecpadsmittūkstoš deviņsimt sešdesmit septiņus dolārus un septiņdesmit piecus centus, — Porportuks izlaboja.
— Mans tēvs teica, ka sešpadsmittūkstoš, — El-Sū atbildēja. — Tu tos dabūsi.
— Kādā veidā?
— Es nezinu, kādā, bet gan jau izgudrošu. Bet tagad ej un nebāzies man virsū! Ja tu … — viņa brīdi vilcinājās, gribēdama izdomāt piemērotu sodu, — … ja tu neatstāsies no manis, es likšu tevi atkal nogāzt zemē, līdzko uzkritīs pirmais sniegs.
Sī saruna notika agrā pavasarī, un drīz vien El-Sū pārsteidza visu zemi. Pa Jukonu no Cilkuta līdz deltai, no nometnes līdz nometnei, līdz pašai attālākajai nometnei aizklīda valodas, ka jūnijā, līdzko sāks nākt laši, El-Sū, Klakī-Nā meita, pārdos sevi ūtrupē, lai nolīdzinātu parādu Porportukam. Mēģinājumi atrunāt viņu bija veltīgi. Garīdznieks no Svētā Georga misijas centās meiteni apvārdot, bet viņa atbildēja: