— Viņā saulē parādus samaksā tikai dievam tam kungam. Cilvēkiem parādi jānokārto tepat zemes virsū, un te tie arī tiks nokārtoti.
Akūns mēģināja viņu pārliecināt, bet viņa atbildēja:
— Es mīlu tevi, Akūn, bet gods stādāms augstāk par mīlestību. Un vai es drīkstu apkaunot savu tēvu?
Ar pirmo tvaikoni no Svētā Krusta misijas ieradās māsa Alberta, bet arī viņa neko nepanāca.
— Mans tēvs klaiņo pa bieziem un bezgalīgiem mežiem, — El-Sū atteica, — un viņš vaimanādams klaiņos tur kopā ar citām pazudušām dvēselēm tik ilgi, kamēr nebūs samaksāts parāds. Tad, tikai tad viņam būs atļauts ieiet Lielā Tēva namā.
— Un tu tam tici? — māsa Alberta jautāja.
— Nezinu, — El-Sū atbildēja. — Tam ticēja mans tēvs.
Māsa Alberta skeptiski paraustīja plecus.
— Un ja nu tas, kam mēs ticam, izrādās taisnība? — El-Sū turpināja. — Kāpēc gan ne? Jums šī viņpasaule ir debesis, kur spēlē arfas … tāpēc ka jūs ticat debesīm un arfām. Manam tēvam viņpasaule ir liela māja, kur viņš mūžīgi sēdēs pie dzīru galda kopā ar dievu.
— Bet tu? — vaicāja māsa Alberta. — Kādu tu iedomājies viņpasauli?
El-Sū brīdi neatbildēja.
— Man gribētos mazliet kā no viena, tā no otra, — viņa sacīja. — Man gribētos tur satikt jūs un savu tēvu.
Pienāca ūtrupes diena. Tanana bija ļaužu pilna. Saskaņā ar paražu ciltis bija sapulcējušās un gaidīja nākam lašus, bet pa to starpu kavēja laiku dziedot un drais- kuļojot, tirgojoties un tenkojot. Kā vienmēr, te apgrozījās dēkaiņi, tirgotāji un zelta meklētāji, un bez tam vēl daudz balto, kuri bija atnākuši aiz ziņkāres vai aiz aprēķina.