Pavasaris togad bija vēls un arī laši parādījās vēlu. Šī aizkavēšanās tikai sakāpināja interesi. Bet pašā ūtrupes dienā stāvoklis kļuva vēl vairāk saspīlēts Akūna dēļ. Viņš visu klātbūtnē svinīgi paziņoja, ka tas, kas nopirks El-Sū, uz vietas mirs, vienalga, kas viņš būtu. Viņš pasvārstīja rokā vinčestru, rādīdams, no kurienes nāks nāve. El-Sū sadusmojās, bet Akūns atteicās runāt ar viņu un devās uz faktoriju, lai apgādātos ar patronām.
Pirmo lasi izvilka desmitos vakarā, bet pusnaktī sakās ūtrupe. Tā notika Jukonas augstajā krastā. Aiz apvāršņa pakāpusies saule vēlās uz ziemeļiem, un debesis bija draudīgi sarkanas. Milzīgs pūlis drūzmējās ap gaidu im diviem krēsliem, kas bija nolikti pašā upes malā. Priekšā stāvēja neskaitāmi baltie un vairāku cilšu virsaiši. Visredzamākajā vietā pirmajā rindā stāvēja Akūns ar šauteni rokā. Tomijs pēc El-Sū lūguma bija uzņēmies ūtrupnieka pienākumus, bet viņa pati turēja atklāšanas runu un aprakstīja pārdošanai izliktās preces. Viņa bija tautas tērpā, virsaiša meitas apģērbā, barbariski skaista un uzkāpa uz krēsla, lai visi viņu labi redzētu.