— Kurš grib nopirkt sev sievu? —viņa jautāja. — Paskatieties uz mani! Man ir divdesmit gadu, un es esmu jaunava. Es būšu laba sieva tam vīrietim, kurš mani nopirks. Ja viņš būs baltais, es ģērbšos kā visas baltās sievietes, ja viņš būs indiānis, es ģērbšos… — viņa saminstinājās, — kā indiāniete. Es protu pati šūt sev kleitas, mazgāt un lāpīt veļu. Astoņus gadus man to visu mācīja Svētā Krusta misijā. Es protu lasīt un rakstīt angliski un spēlēju ērģeles. Turklāt es zinu aritmētiku un mazliet algebru … pavisam nedaudz. Mani nopirks tas, kas solīs visaugstāko cenu, un viņam es izsniegšu zīmi, ka esmu pārdevusi sevi. Jā, es piemirsu pateikt, ka labi dziedu un savā mūžā ne reizi neesmu slimojusi. Es sveru simt trīsdesmit divas mārciņas, mans tēvs ir miris, un man nav neviena radinieka. Kurš grib mani pirkt?
Viņa pārlaida liesmojošu un bezbailīgu skatienu pūlim un nokāpa no krēsla. Tomijs palūdza viņu kāpt atpakaļ, pats uztrausās uz otra krēsla un sāka ūtrupi.
El-Sū apkārt stāvēja viņas tēva četri vecie kalpi. Gadu nnsta bija saliekusi viņus ragā un padarījusi stīvus, viņiem prātā bija tikai ēšana; šie aizgājušās paaudzes pārstāvji vienaldzīgi noraudzījās jauniešu aušībās. Pūļa priekšā vietas ieņēma vairāki Eldorado un Bonanzas karaļi no Jukonas Augšteces, bet blakus viņiem — divi no skorbuta uzblīduši neveiksmīgi zelta meklētāji uz kruķiem.