Māsām par lielu apbēdinājumu, no ugunsgrēka izrautais apdegulis ielēca atpakaļ ugunī. Mēģinājumi atrunāt El-Sū neko nedeva. Bija daudz pārrunu, pierādījumu un asaru. Māsa Alberta pat atklāja, ka nodomāts sūtīt viņu uz Savienotajām Valstīm. Acis plati iepletusi, El-Sū lūkojās saulainajā tālē, kas viņai pavērās, un purināja galvu. Viņa redzēja kaut ko citu. Tas bija varenais Jukonas izliekums pie Tananas piestātnes, kur vienā pusē atradās Svētā Georga misija, otrā pusē — faktorija, bet vidū — indiāņu ciems un pazīstama liela baļķu māja, kurā, kalpu aprūpēts, dzīvoja kāds sirmgalvis.
Visi Jukonas piekrastes iedzīvotāji divtūkstoš jūdžu plašā apkaimē pazina šo lielo baļķu māju, sirmgalvi un kalpus, kas aprūpēja viņu; arī māsas labi pazina šo māju, tās bezgalīgo uzdzīvi, dzīres un jautrību. Tāpēc arī Svētajā Krustā lija asaras, kad El-Sū brauca prom.
Pēc El-Sū atbraukšanas mājā tika sarīkota pamatīga tīrīšana. Klakī-Nā, kas pats bija radis saimniekot, protestēja pret savas valdonīgās meitas ieviesto kārtību, bet galu galā, ļaudamies barbariskajiem sapņiem par diženumu, aizņēmās tūkstoš dolāru no vecā Porportuka — visbagātākā indiāņa pie Jukonas. Bez tam Klakī-Nā par prāvu summu iepirka faktorija preces. El-Sū lika atdzimi lielajai mājai. Viņa piešķīra tai jaunu spožumu, bet Klakī- Nā tikmēr saglabāja te senās viesmīlības un uzdzīves tradīcijas.