Mājā nekad nebija miera, ļaudis te nāca, te gāja. Plašās dzī­vojamās istabas sijas tricināja dzīru troksnis un dzies­mas. Pie galda sēdēja ļaudis no visām pasaules malām un tālu cilšu virsaiši — angļi un koloniju iedzīvotāji, kārnie jenkiju tirgotāji un apaļīgie lielo sabiedrību ierēdņi, Rietumu kovboji, visdažādāko tautību jūrnieki, mednieki un suņu dzinēji.

El-Sū elpoja šo kosmopolītisko atmosfēru. Angliski viņa runāja tikpat labi kā savā dzimtajā valodā, un viņa dzie­dāja angļu dziesmas un balādes. Viņa zināja pagātnē aizejošos indiāņu rituālus un atmirstošās tradīcijas. Ja bija nepieciešams, viņa prata apģērbties kā virsaiša meita. Parasti gan viņa ģērbās kā baltās sievietes. Ne velti viņa misijā bija mācījusies šūt, un viņai piemita iedzimta māk­slinieciskā gaume. Viņa valkāja kleitas kā baltā sieviete un šuva sev tādas kleitas, kas viņai piestāvēja.

Savā ziņā El-Sū bija tikpat neparasta kā viņas tēvs, un viņas stāvoklis bija tikpat neparasts kā vecā Klakī-Nā stāvoklis. Viņa bija vienīgā indiāniete, pret kuru kā pret līdzīgu izturējās nedaudzās Tananā dzīvojošās baltās sie­vietes. Viņa bija vienīgā indiāniete, kurai baltie vīrieši godīgi piedāvāja roku un sirdi. Un, visbeidzot, viņa bija vienīgā indiāniete, kuru nebija apvainojis neviens baltais.

Tas bija tāpēc, ka El-Sū bija skaista — ne tāda kā skaistās baltās sievietes un ne tāda kā skaistās indiānie­tes.