Viņas skaistums slēpās iekšējā ugunī, kas nav atka­rīga no sejas vaibstiem. Kas attiecas uz sejas vaibstiem, tad El-S u bija klasisks indiānietes tips. Viņai bija melni mati un bronzas krāsas āda, melnas acis, starojošas, dros­mīgas, lepnas un asas kā zobena zaigums, mazs ērgļa de­guns ar plānām, trīsošām nāsīm, paaugsti, bet ne pārāk plati vaigu kauli un plānas, bet ne pārāk plānas lūpas. Galvenais viņā tomēr bija iekšējā uguns — neizskaidro­jamā dvēseles liesma, kas maigi staroja vai dega meitenes acīs, rotāja ar sārtumu viņas vaigus, lika ieplesties nā­sīm, savilka smaidā lūpas vai arī, kad viņa bija nopietna, tomēr slēpās mutes kaktiņos, lai kuru katru brīdi līksmi uzdzirkstītu.

El-Sū bija asprātīga, viņas joki reti kad sāpīgi dzēla, taču viņa ātri pamanīja apkārtējo cilvēku mazās vājībi- ņas. Meitenes smiekli kā šaudīga liesma aizdedzināja cil­vēkus, un visi atbildēja viņai ar tādiem pašiem smiekliem. Un tomēr viņa nekad nenokļuva uzmanības centrā. Viņa to nepieļāva. Lielo māju un visu, ar ko tā bija ievērības cienīga, bija radījis viņas tēvs, un līdz mūža pēdējām die­nām te valdīja viņš — saimnieks, izpriecu rīkotājs un likumdevējs. Tiesa, tēvam kļūstot aizvien nespēcīgākam, El-Sū pārņēma pienākuņius no viņa gurstošajām rokām. Ārēji viņš gan Joprojām valdīja, nereti snauzdams pat pie galda, — šis kādreizējais uzdzīvotājs, kas tikai šķie­tami vēl bija dzīru saimnieks.