Bet pa lielo māju klīda draudīgs stāvs — Porportuks, kas kratīja galvu, nosodīja dzīrošanu un maksāja par visu. Nevar teikt, ka viņš izdotu pārāk daudz naudas, jo viņam noslēpumainā kārtā izdevās ievērot pašam savas intereses un pamazām gadu no gada pievākt Klakī-Nā īpašumu. Reiz Porportuks iedrošinājās pārmest El-Sū par lielajā mājā valdošo izšķērdīgo dzīves veidu — tas notika tad, kad viņš jau bija aprijis gandrīz visu Klakī-Nā bagātību, — taču vairs nekad viņš neuzdrīk­stējās pārmest El-Sū. Meitene, tāpat kā viņas tēvs, bija aristokrāte, tāpat kā viņš, nicināja naudu un godu vēr­tēja augstāk par visu.

Porportuks joprojām nelabprāt aizdeva naudu, un šī nauda tūliņ aizgāja garu ceļu kā zelta putas. Vienu gan El-Sū bija stingri apņēmusies: tēvam jānomirst tāpat, kā viņš dzīvojis. Viņš nedrīkst manīt sava diženuma no­rietu, līksmība nedrīkst noklust, lielā viesmīlība nedrīkst izsīkt. Kad piemeklēja bads, izsalkušie indiāņi, tāpat kā vecos laikos, nāca uz lielo māju un aizgāja no turienes paēduši. Kad mocīja bads un nebija arī naudas, to aiz­ņēmās no vecā Porportuka, un indiāņi tik un tā aizgāja apmierināti. El-Sū līdz ar citu laikmetu un zemju aristo­krātiem varētu atkārtot, ka pēc viņas kaut vai ūdens plūdi. Sajā gadījumā viņai plūdi bija vecais Porportuks. Aizdodot naudu, viņš ikreiz aizvien vairāk uzlūkoja mei­teni kā savu īpašumu un juta sevī mostamies mūžsenās vēlmes.