Tad ikrcizes viņa sirdi saviļņoja pateicības jūtas pret to, kas šo prieku tam bija: sagādājusi. Viņš bij audzis grūtos apstākļos, jo vecāki bija trūcīgi Pieradis bija pie spartaniskas karavīra dzīves Tāpēc šo dzīves uzlabošanos uizņēma kā debesu svētību, apzinādamies io nepelnītu. Tāpēc viņš no savas puses tāpat centās savai Līzītei darī prieku, kā vien varēdams. Kad viņam pulka ka sē no kādas papildalgas bija sakrājusies neliela summiņa, ko sieva nezināja, viņš tai dzimšanas dienā uzdāvināja interesantu salktu — zelta bi­tīti dārgakmeņu actiņām. Sieva par to bija ļoti ielīksmota.

Dabā ziedonis bija jau pagājis, arī vasara tuvojās beigām.. Bet laulātā pāra sirdīs ziedonis vēl arvien turpinājās. Taču uznāca arī tur salnas un vētras —. gan ne no iekšējām, jūtu grozībām, bet varmācīgie ārējie apstākļi tur ienesa savus iespaidus.

Kādā dienā Rābe pārnāca no dienesta visai noraizējies. Elizabete uzreiz ieraudzija pārmai­ņu viņa sejā. Viņa tik labi pazina vīru, ka no sejas varēja nolasīt katru viņa jūtu niansi.

—    Kas noticis, vīriņ? —-viņa uztraukti ap­vaicājās, tiklīdz tas bija novilcis šauro mundieri iiu vilka mugurā svabados rītsvārkus.

—    Mums priekšā stāv lielas pārmaiņas, mī­ļotā. Tik tu nebēdājies.