—    Saki drīzāk, kas gaiclams? Tevi atlaida no dienesta?

—   Nē, ir kas cits. Tik nezinu, kāi tu to uz­ņemsi … — vilcinājās virs.

—   Nu, saki, balodīt, drīzāk. Nezināšana, mani moca daudz smagāk. Es iedomājos visādas bries­mas.

—    No Stokholmas saņemta ziņa', ka valdība nolēmusi grozīt dislokāciju.

—   Ko tas nozīmē?

—   Par dislokāciju sauc karaspēka daļu novie­tošanu noderīgākajās vietās. Mūsējo Elfsborgas pulku, un vēl dažas vienības nolemts pārcelt uz valsts iekšieni, uz Zviedriju. Tā tad mums arī būs jābrauc pulkam līdz uz Zviedriju. Tu taču brauksi man līdz? — ar sāpju izteiksmi sejā pra- sija vīrs.

—    Tas pats par sevi saprotams. Esmu kara­vīra sieva. Man jābūt gatavai sekot tev visur, kur vien tas atļauts.

—    No sirds pateicos, — izsaucās vīrs un, sa­tvēris sievu aiz abām rokām, spieda tās pie lū­pām.

—    Redzi, sieviņ, nepatīkama tā pārmaiņa būs, — tas n,av noliedzams. Bet ko lai dara? Iz­stāties no dienesta? Tas neiet. Pirmkārt, ko lai es te iesāku kā privatcilvēks? Kā vienkāršs strād­nieks es nopelnītu ļoti maz. Ja nu citas izejas nebūtu, tad cita lieta. Otrkārt, tas neiet, raugo­ties no morāliskā viedokļa. Nebūtu giīti, ja es tagad dienestu atstātu. Mani varētu ieskatīt gan­drīz par dezertieri. Citi sacītu: «kamēr pulks stāvēja Rīgā un bija mierīga dzīve, Rābe dienē­ja; bet kolīdz jāpārvietojas un rodas grūtības, Rābe tūdaļ met mundieru nost.»