— Tas mans noslēpums!, — sieva smējās, pietvīkusi 110 vīra uzslavas.
— Man taču to noslēpumu vari atklāt.
— Apsolies to nevienam neizpaust, tad pateikšu.
— No sirds apsolos.
— Nu, redzi, labus ēdienus gatavot es iemācījos pie pulkveža Rozēna kalpojot. Tam bija pavārs francūzis, kas agrāk bija strādājis Parīzē par palīgu ptie karaļa galma pavāra. Bet es pie ēdieniem, ko tev gatavoju, lieku klāt vēl kādu brīnumsaknīti.
— Kā tad sauc to brīnumsaknīti? — interesējās Jolians.
— Pagriez ausi, tad pateikšu.
Kad vīrs nolieca ausi, viņa iečukstēja:
— To brīnumsaknīti sauc mīlestību. Un tā aug manā sirdī.
— Ak dārgākā! — sajūsma izsaucās Rābe Viņš satvēra Elizabeti, iesēdināja sev klēpī u,a apbēra skūpstiem viņas acis, muti, seju. Tad sā ka skūpstīt katru viņas pirkstiņu atsevišķi.
Virsnieks bija tiešām sajūsmināts par savu mājsaimniecību. Cik kārtīgi tagad tika turēti viņa apģērba gabali, veļa :un visi mājas piederu mi. Citkārt, kamēr bija vedis puiša dzīvi, tin vi ņu bija apkalpojuši sulaiņi-kareivji, apteksne veļas mazgātāja, bieži bija nācies valkāt caurumainu veļu. Rija trūkusi arī daža poga. Tagad tas bija krasi mainijies. Kad sestdienās, nomaz gājies pirtī, viņš apvilka veļu, kas balta kā sniegs un turklāt patīkami smaržoja, jo Elizabete mēdza atvilktnē turēt piparmētru un citu smajržaugu la pas, — Rābi pārņēma silts tīksmes vilnis.