— Es tevi loti labi saprotu, sirdsmīļais draugs. Bet tu neraizējies! Grūtības būs, jo pārmaiņa ir liela. Bet gan Dievs palīdzēs, un vis būs labi.
— Cik tu labsirdīga!, Man tūlīt palika vieglāka sirds, kad tu uzņem to ar mierīgu prātu, — vīrs noteica.
Laulātie draugi vēl ilgi pārrunāja priekšā stāvošo dzīves vietas pārmaiņu.
Viņi domāja, ka pulka pārcelšanās uz Zviedriju notiks visā drīzumā. Bet tik veikli tā lieta negāja. Kamēr starp centrālo valdību un Vidzemes iestādēm notika sarakstīšanās un norisinājās iepriekšējie sagatavošanās darbi, pienāca vēls rudens. Kokiem lapas bija jau nobirušas, lauki tikuši kaili, kad beidzot dabūja zināt par izbraukšanas dienu.
Noliktajā dienā Rīgas ostā pienāca vairāk kuģu. Aizceļošanai gatavās karaspēka daļas tūdaļ sāka turp pārvest savas mantas, bet pēc tam pārvākties arī personāls.
Rābe arī nogādāja uz kuģi savas mazās iedzīves piederumus. Precētiem virsniekiem un viņu ģimenēm bija nozīmēts atsevišķs transporta kuģis.
Bija ģimeņu desmit, kas devās līdzi saviem ādniekiem. Dažām ģimenēm bija mazi bērni, 'ie raudāja. Lielākie ar izbrīnu aplūkoja neparasto apkārtni. Bet priecīgs nebija neviens. Bažām un raizēm par to, kāda būs dzīve viņpus jūras, pievienojās vēl slikti klimatiskie apstākļi. Jau vairāk dienu bija nejauks laiks. Arī tagad debesis bija pieblīvētas smagiem mākoņiem. Pūta griezīgs vējš. Bieži vieni uznāca stipras lietus gāzes.