Elizabete devās ceļā ar sažņaugtu sirdi. Viņa gan centās izlikties mierīga un laipna, lai neapbēdinātu vīru vēl vairāk, tomēr slēpt savas jūtas bija grūti.
Sievietes un bērnus novietoja kajītēs. Koridoros nostādija sargkareivjus. To pienākums bija tur ielaist tikai šo ģimeņu piederīgos. Ekipāžas matrožus tur pielaida tikai stingri noteiktā dienesta darbā. Bet arī tiem kajītēs nebija brīv ieiet. Tas tāpēc, ka uz kuģa bija daudz jaunu vīriešu. Vajadzēja tiem atņemt iespēju satikties ar sievietēm. Dažādi laipnības izpaudumi varēja radīt nepatīkamas sadursmes uz greizsirdības pamatiem.
Kuģim izejot no ostas, gandrīz visi aizbraucēji iznāca uz klāja, lai mestu beidzamos skatus uz Rīgu. Elizabete bēdīgi noskatījās uz pilsētu. Tagad viņas gara acīm garām slīdēja visas tur pavadītās dienas. Tur taču bija uzlēkusi viņas laimes saulīte! Tur viņa baudijusi savas otrās laulības laimi. Kā vēl nesen viņa bija iecerējusi par nākotni! Cik spilgti krāšņām varavīksnas Krāsām viņa to sev bija tēlojusi! Tagad, no jaukajiem sapņiem atmodusies, viņa jutās ļoti skumīga. Gan tiesa, viņas karsti mīļotais laulātais draugs brauca viņai līdzi. Tas, tāpat kā līdz šim — ja vēl ne vairāk — viņu mīlēja un bija norūpējies, lai tikai viņai būtu labi.