Tomēr jaunajai sievietei bija tik smaga sirds, ka viņa nevarēja atrast miera. Skatoties kā pazūd tālo Rīgas ielas un nami, viņai sāka ritēt pār vaigiem asaras. Ne­zin kāpēc viņai šķitās, ka aizjūrā nebūs tik jauka dzīve, kādu viņa bija izbaudijusi tur, Vidzemē.

—   Līzīt, neraudi!, — mierināja viņu vīrs, sau­dzīgi aplikdams roku ap pleciem.

—• Negribētu raudāt, bet asaras birst pašas,— atsacija sieva, slaucīdamas mutautiņā.

—   Pūš auksts vējš, iesim lejā, kajītē, — vīrs vedināja.

—   Es gribētu vēl redzēt izzūdam Rīgas tor­ņus, — skanēja atbilde.

—    Tas tik drīz vēl nebūs. Pagūsim uznākt vēlreiz augšā, — paskaidroja Rābe. Elizabete pa­manīja, ka skumjus skatus atstātai pilsētai raida arī citas sievietes, kuru- māju pavards bija iz­postīts. Daža no tām tāpat slaucija asaras. Lai­kam arī viņām tur bija labi klājies. Ļoti varēja būt, ka Zviedrijā klāsies vēl labāk. Bet kas īsti būs priekšā, to neviens nezināja. Turpretim to, kā gājis Pogā, zināja katra, šķiroties, arī visas pārdzīvotās neērtības un nepatikšanas likās ro­žainas gaismas apspīdētas. Nav jāaizmirst, ka gandrīz visas šās zviedru virsnieku sievas bija vidzemnieoes — vācietes, latvietes, igaunietes. Zviedrija viņām bija tāla, sveša zeme.

—    Cerēsim, ka jaunajā dzīves vietā mums klāsies vēl labāk, — Rābe teica sievai, kad bija nokāpuši kajītē.