—   Nē, Johan, tas nevar būt. Tik jauka dzī­ve, kāda bija Rīgā, tur laikam nebūs. Es tevi ļoti labi saprotu un esmu tev pateicīga, ka tu mani mierini. Bet Rīga taču ir tā vieta, kur uzdīga mūsu sirdīs mīlestība, kur tā izplauka un uzzie­dēja kā daiļš zieds.

—   Jā, tā ir. Tomēr cerēsim visu labu arī nā­kotnē. Uu zini ko? Ja tev tur nepatiks, pēc kā­da laiciņa, ja apstākļi būs labvēlīgi, es varu pa­lūgt priekšniecību, lai mani pārceļ uz tādu pul­ku, kas dosies uz Rīgu vai būs jau tur novietots. Man ar priekšniecību ir labas attiecības. Varu cerēt, ka manu lūgumu nenoraidīs.

—    Tas gan būtu jauki! — sieva izsaucās. Un viņas bēdīgajā sejā atplauka mīlīgs smaids.

—   Cik labi, ka tu māki zviedriski, — ierunā­jās vīrs. — Vismaz nav jāraizējas, kā sarunāsies viņpus jūras.

—   Kāda nu liela mācēšana. Bet, pie Rozēna dzīvojot, tik daudz iemācijos, ka saprotu ko runā, un visu nepieciešamo varu pateikt un paprasīt.

—   Bet tas jau galvenais. Lūk, vienam otram biedram, kas Rīgā apprecējušies, sievas-vidzem- nieces ir sliktākā stāvoklī, jo runā tikai latviski vai vāciski, kādas valodas Zviedrijā nesaprot.

—    Jā, tām sākumā būs grūti — kamēr iemā­cīsies zviedriski.

Kad Rīgas torņi I>ija vēl tikko saredzami pie apvāršņa, kvartirmeistars sievu uzveda vēl uz klāja, lai atstātajai mītnei domās sūtītu pēdējos sveicienus, kamēr kuģis nesa viņus projām — pretim nezināmai nākotnei.