Galvas kļuva smagas un sāpēja kā nik­nās paģirās. Drīz uznāca vemšanas lēkmes citam pēc cita. Šaurajās kuģa apakštelpās radās nepa­nesami smacīgs gaiss. Nebija kas saslimušos ap­kopj un iztīra telpas. Matrožu, kas no jūras sli­mības necieta, bija maz. Tiem bija pilnas rokas darlia uz klāja,, kuģi vadot, raujoties ap burām un stūri.

Tā šinī naktī nelaimīgie pasažieri bija atstāti katrs savam liktenim. Daudzi, grūtas mokas ciez­dami, vēlējās mirt. Bet nāve nenāca. No jūras slimības cilvēki nemirst, izņemot gadi jumus, kad kādas citas, jau agrāk piemitušās slimības dēļ rodas komplikācijās. Briesmīgi izmocīti daži krīt gandrīz nesamaņā. Kaulos tāds gurdenums, ka nav ne par ko ne mazākās intereses. Viss kļūst vienaldzīgs — arī draudīgās nāves briesmas.

Elizabete kādu laiciņu gan stiugri turējās slimībai pretim. Bet drīz viņas spēki apsīka. Bija jāiet lejup kajītē. Vīrs viņu mierināja, de­va ost ožamspirtu, berzēja tai deniņus ar pipar­mētru pilēm. Bet drīz arī pašam kļuva nelabi.

—   Ak, Johan, vai tiešām būs lemts šinī brau­cienā mums aiziet bojā?

—   Nebīsties, gan Dievs pasargās.

—    Ja kuģis nenogrims, un vētra to nesadra­gās pret klintīm, tu varbūt izglābsies. Bet es laikam šo nakti nepārdzīvošu, — Elizabete teica vārgā balsī.