Viņai ikbrīdi kļuva sliktāk. — Un tā man būs jāaiziet bojā ar visu to pumpuriņu, kas raisos no manas sirds. Jā, pavasarim iestājo- ties, zem siltās saules stariem kokiem raisas un briest daudz pumpuru. Bet visi tio neizplaukst. Uznāk nikna salna un nokož vārīgos pumpuriņus. Citus nomaitā tārpi. Vai arī mūsui zelta pumpu- riņam. būs nolemts tāds liktenis? Kā mēs par to saldi sapņojām, kādas rožainas cerības lolojām!

—   Esi pacietīga, mīļā-. Dievs dos — vētra rimsies, vai arī caur visu vētru nokļūsim ostā. Tad viss būs labi.

—    No tavas mutes — Dieva ausī! Kaut jel tā būtu!, — mazliet iedrošināta noteica sieva un iegrima pussnaudā.

Vētra nenorima arī otrā dienā, bet neatlai­dīgi plosi jās, tiekams kuģis izgāja cauri Zunda šaurumam. Tikai tuvojoties ceļa mērķa ostai, viļņu spēks drusku atslāba.

Kad kuģis iebrauca ostā, un izbeidzās nejē­dzīgā šūpošana, pasažieri cits pēc cita atžirga. Slimība izbeidzās neticami ātri. Sasirgušie gulē­tāji cēlās kājās. Nespēks, galvas sāpes tumi nelā- gums bija kā ar roku atņemti. Radās liela ēst­griba un reizē ar to omulīgs gara stāvoklis. Po­šoties no kuģa nost, pasažieru starpā sprakstēja zobgalības un joki kā dzirksteles no ugunskura.

Nomazgājusies, svaiga un ziedoša kvartir- meisiara sieva jutās kā atjaunota. Žigli un veikli viņa beidza piekopt kajīti un aizsaiņot beidzamos priekšmetus, lai nodotu tos pāirvešamai uz krastu. Vīrs bija dienesta darīšanās uz klāja un koman­dēja tur kareivjus, sagatavojot mantas promsū- tīšanai. Kad tas iuiz brīdi nonāca ka jītē, Elizabete \ iuu priecīgi apskāva»