— Tev taisnība, vīriņ. Dievs bijis žēlīgs. Briesmas un mokas nu pāri. Ar līksmu sirdi va- jam apsveikt tavu dzimteni un manu otru tēvijui
Bet pēkšņi sieva apklusa un ļoti koncentrēta ii kā ko klausi jās. Tad viya pietvīka sārta kā rozes zieds saules lēktā un līksma izsaucās:
— Johan, dod šurp savu roku!
Kad vīrs apmulsis to pastiepa uz priekšu, neizprazdams, ko sieva, grib darīt, viņa vīra roku piespieda sev zem sirds. Nu vīrs arī saprata.
— Vai tu ko jūti?
— jā, jūtu zem tavas sirds kustamies mūsu bērnu, — viņš atbildē ja prieka, viļņa: pārņemts.
— Tas rāda, cik liela ir Dieva žēlastība. Pagājušās nakts uztraukums, jūras slimība un vētra nav mūsu bērnam neko kaitējuši.
Enerģijas un prieka pilni, abi ķērās pie savu mantu pārsūtīšanas, kad lejāi ieradās kareivji.
Dieva palīgu piesaukdami, viņi spēra pirmos soļus uz Zviedrijas zemes.
Sākās rūpes par jaunas ligzdiņas ierīkošanu. Bet šīs rūpes bija jauktas ar sajūsmu par to, kas mita zem mātes sirds. Cerība dzīves labklājībai spēcināja abus laulātos draugus, kam bija lemts drīzumā tikt par māti un tēvui Diženo un svēto pienākumu tie gatavojās uzņemties ar priecīgu prātu un jaukām iecerēm.