Dzīvokli iekārtoja ātri. Pats Rābe gan bija joti aizņemts dienestā. Lielā nevaļā viņš skraidiju apkārt, ierādīdams pulkam jaunu mītni — dzīvokļus un dažādas saimniecības telpas. Pirmajās dienās tam nebija vaļas pat paēst, jau nerunājot par kārtīgu atpūtu. Viņš noliesēja kā nodzīts zirgs. Sieva, bija par viņu lielās raizēs. Veltīgi tā tiecās viņam iestāstīt, lai sevi kaut cik taupa. Vīrs tik pasmējās:
— Mīļā Līzīt, nebēdājies 1111 par niekiem. Es esmu stiprs un vesels.
— Kā tad! Vaigu kauli izspiedušies^ un pats pavisam izkritis no miesām,
— Tas nekas! Nemaz tik vājš neesmu, kā tev izliekas. Neaizmirsti, ka esmu karavīrs. Bet karavīram jābūt izturīgam. Ko tad darīs, kad izcelsies karš, ja miera laikā būs izlutināts un pie grūtībām nepierādīs!
— Tā jau ir tā lieta, ka miera laikā vajaga uzbaroties kā lācim pirms ziemas guļas, lai kara laikā pietiktu spēka panest varbūtīgās grūtības.
— Būs jau labi!. Būs jau labi! — vīrs smējās un ar skūpstu aizspieda sievas muti.
— Lūk, tev gan vajaga sevi taupīt, lai mūsu bērns būtu apaļš un dūšīgs. Tu nemaz nedrīksti ■uztraukties un visus niekus ņemt pie sirds.
— Esi gan atradis niekus! Man tava veselība dārgāka par visu. Nedod Dievs, ja tu sabruktu! Tu bendē sevi acīm redzot. Tev taču* ir palīgi. Uzdod tiem vairāk darba. Viņi slaistas brīvībā, iavada laiku krogos pie alus krūzēm ura sitot jiljardu. bet tu skraidi apkārt bez atpūtas. Pat svētos rakstos teikts: «māceklis n,av lielāks par «avu meistaru.» Bet te iznāk otrādi: māceklim vieglākas dienas nekā viņa meistaram.