Tā tad dāma, kas gāja pirmā aiz zārka, bija Morica kundze. Ja nebūtu viņas seja aizsegta ar sēru šķidrautu, droši vien viņš to būtu pazinis.

Tā kā kvartirmeistaram nebija kur steigties, daudz nedomādams, viņš pievienojās pārējiem bēriniekiem un gāja tiem līdz uz netālo Doma baznīcu, kuras pagraba velvē glabāja turīgos rīdziniekus.

Pie kapa luterāņu mācītājs turēja pielaikotu bēru runu, godam pieminēdams nelaiķa nopelnus Rīgas pilsētas iedzīvotāju laba. Kad garīdznieks teica tradicionālos vārdus: «No zemes tu esi ņemts, pair zemi tev jāpaliek», — atraitne sāka nevaidami raudāt. Dzirdot jaunās sievietes elsas, Rābem līdzjūtībā iesāpējās sirds. Viņš izsprau­cās caur ]aužu drūzmu un piegāja kapa vietai tu­vāk. Raudošo atraitni pieturēja divas citas sie­vietes — radinieces vai paziņas —• un tiecās viņu mierināt. Pamazām asaru straumīte apsīka, rau­das aprimās.

Kad apbedīšanas ceremonija bija nobeigta, un bērinieki cits pēc cita gāja projām, Rābe ne­steidzās aiziet, vēl brīdi uzkavējās. Kad mūr­nieki sāka kapa velvi aizmūrēt, palika tikai at­raitne un vēl 4—5 cilvēki. Rābe piegāja pie Mo­rica kundzes un, izteica viņai savu līdzjūtību.

— No sirds pateicos, — viņa sacija čukstus, kad virsnieks silti paspieda, viņas roku1 . Nezin kāpēc Morica kundze no jauda, ka šā cilvēka līdz­jūtības izteicieni nav tikai pieklājība vien, bet ka tie nāk no sirds. Un tā bija.