Nākamajā svētdienā, kad kvartirmeistars aizgāja uz baznīcu, viņš tur ieraudzīja Morica kundzi jau priekšā. Tas viņam sagādāja savādu apmierina j urnu. It kā viņš tieši tādēļ būtu turp gājis, lai ar sērojošo atraitni satiktos.
Neuzkrītošā kārtā, ar galvas palocīšanu viņš to sveicināja. Viņa tāpat atbildēja. Pēc dievkalpojuma, nākot ārā no dievnama, viņš piegriezās tai blakām. Kad bija iznākuši ārā, izmaini ja ar to dažus vārduis. Bet juzdams pret skumīgo sievieti dziļu simpātiju, Rābe tomēr tuvojās viņai ļoti saudzīgi. Sargājās ar savui draudzību viņai uzbāzties. Tāpēc drīz atsveicinājās un aizgāja.
Tā viņi satikās baznīcā allaž arī turpmāk. Rudenim pienākot, pāris reizes izgāja kopā pastaigāties ārpus Rīgas, brīvā dabā. Koku zaļās lapas bija tapušas sārtas un iedzeltenas. Puķes bija noziedējušas. Vēl puiszaļie augu stiebri liecās uz zemi. Arī rudens puķes — ģeorģiries un astras bija nokodusi salna.
Bet satikties ar atraitni Rābi vilka neatvaira™ a dziņa. Ik svētdienas viņš aizgāja uz baznīcu un neiztrūkstoši satika tur Morica kundzi. Kad iznākuši no baznīcas, viņi sarunājās, viņas bēdīgā, tomēr patīkama tembra krūšu balss tam sagādāja lielu baudu. Ko domāja par Rābi šī atraitne, pastāvīgi viņu sastopot, io viņš nezināja. Bet cik no Elizabetes Morices izturēšanās varēja vērot, — nepatīkams viņš tai nebija.