— Bet ko es, mīļā, lai daru, ka uz kapraļiem un seržantiem nevaru paļauties. Labi izskaidroju tiem, stingri nosaku kā rīkoties, bet paskatos vēlāk — nekā! Tur tas nav padarīts, tur cits sabojāts, ka vairs izlabot nevar.
— Tas tāpēc, ka tu par daudz gļēvi viņus turi. Viņi tāpat ir kareivji, kam savs pienākums jāpilda. Kad viņi priekšnieka pavēles neizpilda, tie pelna sodu.
— Varbūt tev zināmā mērā ir taisnība. Nu labi. Būšu stingrāks. Bet tagad izbeigsim šo sarunu. Labāk parunāsim par mūsu bērnu. Kā tu domā, vai būs dēls vai meita?
— Es zinu, kas būs. Bet tev neteikšu. Tīšām neteikšu. Tu mani neklausi. Kāda man vajadzība tev to teikt, ko es zinu, — sieva ķircinājās.
— Tu zini? Kas tev to teica?
— Neviens neteica. Pati zinu. Esmu pārliecināta, ka zinu, kas būs. Redzēsi, ka man būs taisnība.
— Bet, mīļā Līzīt, kā tad es zināšu, ja tu man nesaki. Es taču apsolījos tevi klausīt. Šimbrīžam es vairāk nekā nespēju darīt. Bet tad nu pasaki gan, — vīrs lūdzās.
— Labi, Johan. Tik tu nevienam neizpaud.
Apžēlojies — kā to var!.
— Nu, dod šurp ausi.
Un kad johans pagrieza ausi sievai pie mutes, viņa tam iečukstēja