Kopīgās sarunās viņi viens ar otru tuvāk iepazinās, pastāstīdami par savu pagātni. Virsnieks pastā,stija, ka viņa dzimtene ir Zviedrija, Germu- derodē, Toarpas draudzē. Tur viņam dzīvo māte, ar kuru viņš sarakstas. Viņš jau Zviedrijā kalpo jis ilgāku laiku karaspēkā. Un kad Flis- borgas pulku, kurā viņš skaitijās, sūtija uz Vidzemi, arī viņš reizē ar pulku ieradies šeit.
Viņa savukārt atklāja drusciņ no savas pagātnes:
— Esmu cēlusies no Kreicburgas novada Kurzemē. Mani vecāki saucās Hani, pēc tautības latvieši. Tie nomira manā bērnībā. Mēs bi j ām vecākiem piecas meitas un viens dēls. Manu brāli sauc Vilhelmu, bet māsas: Doroteju, Katrīni, Sofiju tm Annu. Mans vārds ir Elizabete.
Pēc vecāku nāves mani pieņēma vecākā māsa Doroteja. Tā bija apprecējusies ar Zāmueli Skav- ronski jeb Skavrodski. Kad svainis ar māsu pēc lielās sērgas pārgāja dzīvot uz Tērbatas apgabalu
Vidzemē, tie paņēma mani sev līdz. Tur vēlāk, kad biju paaugusies, iestājos dienestā pie zviedru pulkveža llozēna. Tas bi ja atvaļināts pensijā un dzīvoja savā muižā RingenaS draudzē. Viņš bija slimīgs. Man nācās viņu kopt. Jādomā, ka viņš bijis ar mani apmierināts, jo mani labi izturēja. Kad viņš nomira, pie viņa mantiniekiem nepaliku, jo tic bija nepatīkami cilvēki.